Tradicionālā rudzu maize ir svarīga latviešu materiālās un garīgās kultūras daļa, kas saistās ar tautas identitāti un ir tās nozīmīgs simbols. Gadsimtiem ilgi rudzu maize latvietim ir bijusi dienišķā maize. Joprojām maizi cep pašu mājās, savu kukulīti izcept piedāvā ceptuvēs, lauku sētās un muzejos. Rudzu maize latvietim simbolizē mājas un, uzturoties ilgāk prom no Latvijas, daudzi ilgojoties tieši pēc rupjmaizes garšas.
Tīru rudzu maizi Latvijas teritorijā sāka ēst 19. gadsimtā, līdz tam, īpaši neražas un kara laikā, miltiem piejauca pelavas, sūnas, koku mizas, zāģu skaidas. Maize bieži minēta latviešu dainās, līdzīgi kā tautasdziesma, tā pavadīja cilvēku no šūpuļa līdz kapam. „Latvju dainās” minēts daudz apzīmējumu, kāda var būt maize, taču sevišķi cildināta silta, tīra un rudzu maize. Rudzu maizi sauc arī par rupjmaizi vai klona maizi. Bagāta ar maizi saistīta leksika ir 18. gadsimtā sagatavotajās baltvācu mācītāju Gotharda Frīdriha Stendera (1714–1796) un Jakoba Langes (1711–1777) vārdnīcās.
Senāk maizi cepa katrā lauku sētā. Rupjmaizi ēda ikdienā, deva līdz, strādājot ārpus mājām, dodoties tālā ceļā. Rupjmaizi cepa no rudzu miltiem. Rudzus sēj rudenī, sazēlušais zelmenis pārziemo zem sniega un ap Jāņiem rudzi zied. Mēdz teikt, ka rudzu lauks divas nedēļas zied, divas briest, divas kalst – un tad pļauja un Jēkabi klāt! Jēkabi (25. jūlijs) ir senā jaunrudzu maizes diena, kad galdā jāceļ jaunās rudzu maizes kukulis. Īpaša loma ir zīmēm, ko pirms cepšanas svētības un sāta nodrošināšanai velk uz rupjmaizes kukuļa. Ar maizes cepšanu ir saistītas dažādas paražas un maizei veltīs ne mazums ticējumu, piemēram, maizi cepot, kukulīti vajag noglaudīt gludu, lai būtu saticīga vīramāte. Cepēja nedrīkst sildīt muguru pret krāsni, lai mugura nesāp un maizes klaipiņš nesasprēgā. Vēl bijis arī teiciens: „Ja maizi no klaipa pats var nogriezt, laiks iet ganos”.
Maizei bijusi goda vieta kāzās, krustībās, bērēs. Sāli, maizi un sudrabu deva līdz, liekot bērnu šūpulī. Kāzu galdā goda vietā tika likts rupjmaizes kukulis. Maize bija galdā arī cilvēka pēdējos godos – bērēs. Mācītājs Dāvids Celaks no Alūksnes 1664. gadā rakstījis par latviešu bēru ieražām: „Uz kapa mirušam liek vispirms lielu maizes klaipu kā ceļamaizi uz nākošo dzīvi”.
Maize kā spilgts un simbolisks tēls izmantota latviešu literatūrā un mākslā. Maizes cepšanas procesu tēlojuši Anna Brigadere (1862−1933), Jānis Jaunsudrabiņš (1877−1962), Andrejs Upītis (1877−1970) un daudzi citi latviešu literāti. Maizes cepēju pie abras gleznojis Janis Rozentāls (1866−1916), maizi azaidā uz lauka tēlojis Kārlis Miesnieks (1887−1977). Maizes klaipa skaistumu atklāj Līvijas Endzelīnas (1927–2008), Viļa Ozola (1929−2014), Edvarda Grūbes (1935) un citu meistaru darbi.
Maizes kukulītis redzams arī uz tēlnieka Teodora Zaļkalna (1876−1972) 1922. gadā iecerētās un 2008. gadā nokaltās zelta „Latvijas monētas”, kas 2010. gadā tika atzīta par pasaules gada monētu (World Coin).
Īpaša esot smarža, kas apņem lauku sētu, kad no maizes krāsns tiek izvilkti tikko ceptie rupjmaizes kukuļi. Šo pieredzi ļauj izjust dažādas regulāras norises visā Latvijā – maize tiek godināta Jēkabos Āraišu vējdzirnavās Amatas novadā un Pļaujas svētkos Ates dzirnavās Kalncempju pagastā. Maizes svētki ar maizes cepšanu tiek svinēti Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Aglonā ir Maizes muzejs. Arī citās lauku sētās un muzejos apmeklētāji tiek iesaistīti rudzu maizes cepšanā.
Arājs un maize ir godāti visu Eiropas tautu kultūrā. Raudzēta rudzu maize cepta Eiropas Ziemeļaustrumu reģionā, arī Viduseiropā. Tā ir dienišķā maize Latvijai tuvākajās kaimiņu zemēs – Lietuvā un Igaunijā, kur cieņa pret maizi un ar to saistītās tradīcijas ir ļoti līdzīgas latviešu tautas tradīcijām. 2014. gadā tika cepta Miera maize. Šajā maizē vienkopus bija rudzu milti no rudzu graudiem, kas ievākti Berlīnē, pēc tam auguši desmit Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs: Bulgārijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā, Slovēnijā, Čehijā un Ungārijā. Latvijas rudzi miera maizei tika iesēti bijušā Zvārdes armijas poligona teritorijā. Miera maizē tika iecepti arī milti no bijušās Bernauas ielas Berlīnes mūra robežzonas, tā Vācija atzīmēja Berlīnes mūra un dzelzs priekškara krišanu pirms 25 gadiem, kad atkal apvienojās sašķeltās Eiropas valstis un tautas.
Indra Čekstere
